LĪDAKAS ĀDĀ

  • Опубликовано: 25. Июн, 2021 14:39

(Ar pirmo copes gidu Latvijā Normundu Ikomasu sarunājas Ralfs Dravnieks, raksts publicēts žurnālā KLUBS 2020.gada novembrī.)

Normunds Ikomass “pikeINlv” ir vīrs, kuram ir reputācija gan virs, gan zem ūdens.Copmaņi, kuri prot attiecīgi novērtēt augstas klases pakalpojumu, Normundu zina kā gidu, kurš var ievest trofeju līdaku vietās gan Latvijā, gan Skandināvijā, Savukārt līdakas Normundu pazīst kā vīru, kurš prot tās atrast un nomedīt.   

Pirms trim dienām, kad zvanīji, biju Lielupē.Izvilku lielu līdaku, kura šoreiz diemžēl neizdzīvoja.Kā likums visas lielās, trofejlīdakas, ko izvelkam, atlaižam.Es personīgi ļoti pārdzīvoju, ja zivs neizdzīvo.Līdaku atdevu vīriem jahtu klubā, lai uztaisa kotletes.Viņi, tādu milzeni ieraudzījuši sāka ar to fotogrāfēties.Viens no klātesošajiem teica, ka brauc copēt uz tropu copēm, jo līdz šim nav zinājis par copes gidu no Latvijas, kurš gidē Latvijā un Skandināvijā.

Kāpēc par galamērķi, kur vest makšķerēt gribētājus, esi izvēlējies Skandināviju?

Pirms pandēmijas braucu uz Norvēģiju, tur līdakas vispār uzskata par nezāli, neviens neķer, tāpēc Norvēģijā tās ir īpaši daudz un lielas.Kad sākās kovids, radās sarežģījumi ar Norvēģiju, un pēctam arī ar Somiju, tagad gidēju Latvijā, jo arī šeit ir daudz līdaku.Vīri, kuri atbrauc pie manis uz Skandināviju, atraujas, jo ir dienas, kad var izvilkt pat 40 līdakas.Caurmērā, protams, tie ir divi līdz pieci kilogramus smagi lomi, bet, protams, netrūkst arī trofeju.

Kas ir tavi klienti?

Ja runājam par cilvēkiem no Latvijas, tad tie ir vairāk vai mazāk zināmi ļaudis, cilvēki, kuri var to atļauties.Ar mani brauc arī turīgi pilsoņi no Baltijas un citām pasaules valstīm, nākošais klients man būs no ASV.

Darbaļaudis tavus pakalpojumus neizvēlas?

Pēc ieņemamā amata nekad cilvēkus nešķiroju, ja vari atļauties un ievēro noteikumus laivā, vienmēr tiksi gaidīts.Dažreiz džeki sametas pa trijiem, lai uz dienu izmantotu manus pakalpojumus.Viņus vairāk interesē, kur un ar ko makšķerēju.Nākamajā dienā braucu ar citu klientu, un tie puiši jau stāv priekšā, manā spotā, ar savu laivu.Man Latvijā jau ir par šauru.Šogad ceturtajā maijā iebraucu Juglas ezerā, izvilku sešas trofejas – lielākā (foto zemāk) 124 cm garu līdaku.Nākamā dienā tur bija ap 50 laivu, veči vienkārši, atšķirībā no manis, kas vienmēr pieturas pie principa ”ķer un atlaid” dauzīja ārā ezeru. Reizēm, kad ar laivu braucu no vienas ezera puses uz otru, man rindiņā brauc pakaļ veči ar savām laivām.

Cik maksā tavs pakalpojums?

Dienas cena ir hotel Sacher vidusmēra numuriņa līmenī.Laivā varu uzņemt līdz trim cilvēkiem.

Sievietes arī kāpj tavā laivā?

Kāpj un makšķerēšanas ziņā ne ar ko neatšķiras no večiem, viņām ir tikai viena problēma – ka dāmas nevar, kājās stāvot, izdarīt to ko veči.Sieviete nav nelaime uz laivas, ja tu par to man jautā.

Visi cilvēki, kuri pērk tavu pakalpojumu, ar makšķerēšanu ir uz tu?

Ne vienmēr, ir arī tādi, kuri brauc mācīties.Man ir pastāvīgais klients, kurš dažkārt piesakās uz manām apmācībām pat divreiz mēnesī.Cits klients,nesen bija paņēmis līdzi uz Somiju desmitgadīgu mazdēlu, kurš izvilka savu trofeju – virs astoņiem kilogramiem līdaku, kuru, domāju, puika atcerēsies visu mūžu.Līdaka puiku galīgi nokausēja, kā nekā tā bija trešā daļa no viņa svara, bet viņš pats tika galā, es palīdzēju tikai ar uztveramo tīkliņu.Es arī ceru, ka kādreiz būšu vectēvs ar kuru mans mazdēls gribēs braukt kopā copēt.Pirms kāda laika uz dienu pie manis Lielupē atlidoja Vācijā dzīvojošs ukrainis, kuram tur pieder liels IT uzņēmums.Viņam līdzi bija astoņgadīgs dēls.Toreiz viņš tā arī pateica: “Mēs makšķeri nekad neesam pat rokā turējuši, gribam, lai tu mūs iemāci, kā makšķerēt.”

Tik īsā laikā var kaut ko iemācīties?

Atceros, ka desmitgadīgais Juris Somijā sekoja katrai manai kustībai, atkārtoja, ko darīju, un viss viņam pieķērās itkā iepriekšējā dzīvē viņš būtu bijis profesionāls makšķernieks.

Vai daudziem trofejas noķeršana dzīvē nav ķeksīša jautājums?

Ir arī tā, dažreiz liekas, ka tagad viņš ir izdarījis visu, ko gribēja un gatavs nomirt :)) Pēc tam viņš var čomam parādīt bildi… Man jau tas ir pluss, jo arī čoms gribēs atbraukt pie manis.

Tev pašam arī ir savs ķeksītis, ko vēlies ievilkt?

Es gribu Latvijas rekordu.Šobrīd oficiālais rekords ir 19 kilogrami un 560 grami.Ņemot vērā, ka mēnesī divdesmit dienas un vairāk esmu ūdenī, domāju manas iespējas ir lielas.Vēl es gribu novinnēt Predator tour  lielākās līdaku makšķerēšanas sacensības Eiropā.Esmu jau tajās piedalījies un saprotu, tas nav nekas nereāls.

Tu saviem klientiem ļauj lomu ņemt līdzi?

Dažkārt Somijā kādu divnieci izvedam krastā, izfilējam un uz vienreizējā grila pagatavojam.Lielās zivis gan neļauju ņemt.Tās ir zivis, kas rada pēcnācējus.Visas lielās līdakas pārsvarā ir mammas – pavasarī tās visas būs pilnas ar ikriem.Iedomājies, tu izvelc piecpadsmitgadīgu līdaku un nosit viņu.Nē, man tas nav saprotams.

Nu, bet iedomājies – tu noķer trīsdesmit kilogramu mammu. Tiešām neņemtu? Viņai jau tāpat vairs daudz nebūtu atlicis dzīvot.

Par šo jautājumu esmu daudz domājis. Ja izvelc rekordu, zivs ir jānogalina, jāved svērt, reģistrēt.Tāda ir kārtība.Bet es to nedarītu – tā ir mana nostāja.Ja noķeršu rekordu, zivi turēšu laivas airatorā vai uzķeramajā tīklā, zvanīšu puišiem, lai brauc ar sertificētiem svariem, es iziešu piestātnē, nosvērsim zivi un laidīšu to vaļā, ja negrib, lai nereģistrē, bet nost nesitīšu.

Trofejas izžāvēto galvu virs kamīna negribētu?

Nē, man šis viss nepatīk.

Tu pats vari atbildēt uz jautājumu – kāpēc tev labi ķeras?

Es tajā visā dzīvoju.Kad sāku, lasīju daudz literatūru skatījos Youtube visus iespējamos video, vācu informāciju par līdakām.Tagad es domāju kā līdaka.Nezinu, kāpēc, bet man tās sāka ķerties.Biju viens no pirmajiem, kurš Latvijā līdakas sāka ķert ar lielajiem mānekļiem.Toreiz visi par mani smējās, rādīja ar pirkstiem un teica, ka neesmu normāls.Tagad ar lielajiem mānekļiem ķer daudzi, es to zinu, jo manam sponsoram kārtīgi patīrīti krājumi.

Tu pateici interesantu lietu – domā kā līdaka.

Šogad, pirms sāku gidēt Somijā, padzīvoju tur divas nedēļas, ūdenī pavadot padsmit stundu dienā.Kad atbrauc klienti, jau zinu, kurā vietā cikos būs cope.Iespējams, esmu sapratis kaut kādas elementārās lietas, kuras ne visiem skaidras.

Kas tās par lietām?

Tās ir nianses.Grūti pateikt, bet, makškļerējot, tiekoties ar citiem copmaņiem, lasot grāmatas vai skatoties video, piefiksēju nianses, kuras man noder.Visam ir nozīme.Pat tam, kā sienu auklas mezglu.Es neizmantoju pavadiņas ar mehāniskiem savienojumiem, jo tām neticu.Neesmu drošs, ka tad, kad pieķersies trīsdesmitkilogramīga līdaka, mehāniskais savienojums izturēs.Kad mazās nianses savieno, ir liels rezultāts.

Kas līdakai galvā? To tu zini?

Zini, es arvien vairāk saprotu, ka līdakai galvā nav loģikas.Līdaka nelieto pulksteni.Iespējams viņa vadās pēc saules.Mainoties mēnešiem, mainās arī saules stāvoklis, pulkstenis pēc kura līdaka barojas.Bieži vien zināšanas par līdakām balstās statistikā.Esmu sapratis, ko līdaka dara katrā gadalaikā.Man patīk jauni ūdeņi, varu tajos šancēt divdesmit dienu pēc kārtas un izkost.Kad esmu līdakas atradis, vietu sapratis, man vairs nav interesanti tur  būt un man ir nērti viņas dauzīt.Katrā ūdenstilpnē ir vieta, kur līdaku ir ļoti daudz.

Kas tās par vietām?

(Iesmejas.) Tās ir vietas, kuras esmu atradis un sapratis.Tajās vietās tās var gulēt kā šprotes buņdžā, cita pie citas.Bet saviem klientiem vienmēr stāstu visu, ko esmu šo gadu laikā uzkrājis.

Tu tiešām stāsti visu?

Visu! Man džeki dažkārt saka: “Norča, tik atklāti runājot, tu pazaudēsi visus klientus.”

Bet to, kur tās dzīvo, tu gan man nesaki.

Nuja, tad tu to uzrakstīsi un cilvēki pie manis nebrauks! (Smejas.)

Gadās arī aplauzties savā pārliecībā?

Jā, protams!Līdakai var aizvērties pat uz vairākām dienām.Es zinu, ka viņa tur ir, bet vienkārši neēd.

Un kādas ir tavas domas par ehaloti?

Līdaka ir plēsoņa kura uzbrūk no slēpņa.Es ehalotē skatos veģetāciju struktūru, dziļumu.Zivi ehalotē ieraudzīt var reti un, pat ja ieraudzīsi, tas vēl nenozīmē, ka tā paņems.

Es nekļūdīšos sakot, ka copē priekšroku dod inovācijām, nevis sentēvu metodēm?

Mans ģenerālsponsors izplata Panoptix Livescope.Esi par tādu dzirdējis?Lūk, tā ir ierīce, kuras ekrānā redzi to, kas notiek zem ūdens.Ekrānā ir redzams, kā māneklis iekrīt ūdenī, kā tas peld un kā tam pakaļ dzenas zivs.Es no šīs ierīces uzstādīšanas savā laivā atturos.Man tomēr gribas negaidītu sitienu.Kaifs ir tajā, ka negaidi un nezini, kad iedos pa rokām.

Tagad iedomāsimies situāciju – aizved klientus uz Somiju, bet atgriežaties galīgi tukšām rokām.

Tā var būt.Bet tas jau nav tikai stāsts par copi, bet arī par to, ar ko kopā to dari.Man te nesen rakstīja viens džeks, ar kuru trīs dienas pavadījām laivā.Viņš rakstīja: “Sēžu ofisā, man ir kaudze ar problēmām – papīri, līgumi… Bet tajās trīs dienās, kad makšķerējām, bija tikai viena problēma – kā izvilkt lielu līdaku.Norča, tu esi laimīgs cilvēks!”

Viņam ir taisnība? Esi laimīgs?

Zini, reizēm kad cope man pārlieku kļūst par darbu, ņemu pauzi.Ikdienu manā līdzās ir sveši cilvēki, mēs uzturamies laivā padsmit kvadrātmetros, man visu laiku jābūt komunikablam.Vienalga, kas manā privātajā dzīvē notiek, man jāsmaida.Visgrūtāk ir psiholoģiski, jo nepārtraukti jābūt foršā garastāvoklī.

Vēl jau arī vakarā jāiedzer.

Nē, es to nedaru.Un uz manas laivas ir sausais likums.Ja redzu, ka kāds ir iereibis, mēs ūdenī neejam.Kad darbs ir galā, sieva zina: vakariņas, kāds labs viskijs – tas man patīk.

Ko ģimene saka par tavu nodarbi?

Kad sāku ar to nodarboties, sieva teica: “Ja tev patīk, tas ko dari, arī man patīk.”Viņa grib, lai esmu laimīgs.Bērni, manas lielākās trofejas, ir gana pieauguši un patstāvīgi, tā ka arī viņu dēļ varu atļauties darīt šādu darbu, esot prom no mājām vairākas nedēļas mēnesī.Mūsu ģimenē cope asociējas ar darbu, sportu nevis tusiņu vai dzeršanu.

Tagad tev ir vairāki sponsori, reputācija un turīgi klienti.Kā tu līdz šim visam aizlauzies?Noteikti nemaz nebija viegli.

Es nemaz nebiju plānojis strādāt par copes gidu.Man paralēli ir citi biznesi, Atceros, kādu rītu nācu no treniņa, skatos – nāk kaimiņš ar makšķeri.Sākām runāt un viņš teica, ka paņems mani līdzi uz copi.Pirms tam tikai kaut kad bērnībā ar sencīti un bambusa makšķeri biju copējis.Tā nu es pāris reižu aizbraucu kaimiņam līdzi un sapratu, ka makšķerēšana man palīdz atslēgties no ikdienas problēmām, turpmāk sāku braukāt vienatnē.Tā sanāca, ka sadomāju pirkt laivu, un līdz ar to radās doma par šādu pakalpojumu, gribēju to darīt brīvajos brīžos.Es šajā visā nonācu arī tāpēc, ka man sāka ķerties trofejas līdakas.Tagad tas nav nekas tāds, cilvēki jau pieraduši.Kad izvilku pirmo trofeju, džeki teica, ka tā ir mana mūža zivs un neko lielāku vairs nekad neizvilkšu.Bet nākamajā dienā tas atkārtojās, un tā tas ir joprojām.

Vēl viens iemesls, kura dēļ šajā visā nonācu, ir mans draugs Antons no Baltkrievijas, kurš ir copes gids un tagad arī mans komandas biedrs CWC Fishing Team.Makšķernieku aprindās šī komanda ir pielīdzināma NHL.CWC Fishing Team ir padsmit džeku no Eiropas, tie ir atpazīstamākie čaļi kontinentā.Iedomājies, esmu CWC čaļiem sekojis līdzi ilgus gadus, noskatījies visus viņu video un tagad esmu kopā ar viņiem, mēs kopā piedalāmies mačos.

Un kā ar kaifu?Tas nav gājis mazumā?

Nē!Traks esi?Pēc trofeju izvilkšanas man vienmēr trīc rokas kā sākumā.

В сотрудничестве с
  • N.Miezis
  • SIA TEH
  • Vecupenieki
  • Žurnāls Copes Lietas